Slimnīcas vēsture
Ar Līvlandes landtāga 1899. gada 3. marta lēmumu tiek iedibināts guberņas vājprātīgo nams. Landtāgs izvirza iestādes galveno uzdevumu – rūpes par vājprātīgajiem, kuri mīt lauku apvidos. Gruntsgabals jaunās iestādes celtniecībai tiek izmeklēts rūpīgi un pamatīgi. Tas izraudzīts pie stacijas Stackeln (dzelzceļš Rīga-Pleskava).
Valkas apriņķī tiek nopirktas Ķeižu un Ēveles muižniecības zemes, no Vecbrenguļiem – 41 hektāru liels zemes gabals pie Gaujas, kas dos iespēju apgādāt iestādi ar ūdeni un iespēju attīstīt palīgsaimniecību. Vēlāk paredzēta papildus zeme 56 hektāru platībā no Stackē zemēm. Izmeklēta vieta tuvu Stackeln stacijai, laba satiksme – Tērbatas ceļš, tīrs mežs.
Iestādei jāatbilst modernas slimnīcas kritērijiem: telpām jābūt ar augstiem griestiem, vajadzīga centralizēta apkure, elektrība, ūdensvads un notekūdeņu sistēma, jaunā laika iestādēm jābūt no atsevišķiem akmens paviljoniem.
Projekta plānus arhitekts Augusts Reinbergs un ārsts Alberts Bērs iesniedza Landrāta komisijai 1901. gada 5. martā. 1903. gadā viņi tiek komandēti uz Austriju un Vāciju, lai iepazītos ar tā laikmeta tendencēm šajā nozarē.
1903. gadā laikrakstā Dzimtenes vēstnesis parādās raksts, ka Vidzemes guberņā par bruņniecības zemes kases līdzekļiem tiek celta moderna iestāde garā vājiem.
Slimnīca tika atklāta 1907. gada 28. janvārī / 10. februārī. Slimnīcas kompleksā ietilpa centrālapkure, elektrība, ūdensvads, noteksistēma, darbnīcas, palīgsaimniecība, telpas ar augstiem griestiem, tātad, – slimnīca atbilda Eiropas modernākajām prasībām. Iestāde tiek nosaukta par Garā vājo dziedniecības un palīdzības iestādi (Irren Anschtalt in Stackeln).
Tika izmantota paviljonu sistēma, slimnīcas kompleksā esošās ēkas tika nosauktas pirmo slimnieku vārdos, piemēram, Annas, Augusta, Marijas, Osvalda māja. 1912. gadā slimnīcas komplekss tika papildināts ar divām jaunām mājām – Jaunā māja un Reinberga māja, kuras celtniecībai līdzekļus deva arhitekta A. Reinberga atraitne. Turpmāk projektā bija paredzēts slimnīcu paplašināt līdz 945 vietām, taču celtniecību izjauca Pirmais pasaules karš. Ar bruņniecības līdzekļiem slimnīca darbojās līdz Latvijas Republikas dibināšanai ar nelielu pārtraukumu Pirmā pasaules kara laikā. Pateicoties slimnīcas izveidei, apdzīvota vieta Stackeln strauji attīstījās. Divdesmitajos gados ap slimnīcu jau ir izveidojies miests, kas 1937. gadā iegūst pilsētas statusu ar nosaukumu Strenči.
Sākotnēji iestādē bija 180 vietu, no kurām pirmajā gadā tika izmantotas 119. Strādāja trīs ārsti, sešas māsas, kas pildīja arī nodaļu vadības funkcijas, viens feldšeris, astoņas vecākās un 55 jaunākās slimnieku kopējas u.c. Ārstniecībā galvenokārt tika izmantota darba un ūdens terapija. Slimnīcas samaksa tika noteikta atkarībā no pacientu maksātspējas un ērtībām: I klases pacientiem 100 rubļu, II klases pacientiem – 50 rubļu, III klases pacientiem – 12.50 rubļu mēnesī, kas iemaksājama divus mēnešus uz priekšu. Mazturīgajiem pacientiem pastāvēja atlaides vai iespēja ārstēties par kāda labdara iestādes līdzekļiem. Tika izveidota bibliotēka, kurā notiek dažādi sarīkojumi.
Latvijas Republikas valdība slimnīcu pārņēma 1919. gadā. Pēc Pirmā pasaules kara beigām slimnīca bija nedaudz cietusi – bija izsisti logi, bojātas durvis, jumti, tomēr tā varēja pastāvēt un uzņemt slimniekus. Pirmās republikas laikā slimnieku skaits pieauga no 114 1919. gadā līdz 364 1940. gadā, slimnīcas kompleksa paplašināšana tika turpināta. Laikā no 1924. līdz 1931. gadam komplekss tika papildināts ar saimniecības klēti, pagrabu, lopu kūti, betona eļļas pagrabu, kapliču ar sekcijas telpu un morgu.
1938. gadā sāka insulīnterapijas lietošanu. Ārstnieciskā darba līmenis bija laikmetam atbilstošs, ārstniecības maksa bija līdz vienam latam dienā, mazturīgiem pacientiem to sedza pašvaldības un slimokases, savukārt, daļa slimnieku savu iespēju robežās veica neapmaksātu darbu turpat slimnīcā vai tuvējās zemnieku saimniecībās.
Vācu varas laikā Strenču psihiatriskā slimnīca tika likvidēta – lai glābtu pacientus, darbinieki sazinājās ar piederīgajiem, aicinot pacientus izņemt no slimnīcas. Taču glābt izdevās tikai daļu, jo 294 slimniekus nacisti nošāva. Viņu nogalināšanas vietā pēc kara uzcelts piemineklis. Kara laikā slimnīcu izmantoja vācu armijas hospitāļa un izlūku skolas Abver vajadzībām.
Pēc kara slimnīca bija vienīgā vismazāk izpostītā ārstniecības iestāde plašā apkaimē, tāpēc līdz 1950. gadam tā veica arī parastās slimnīcas funkcijas, ārstējot somatiskus un infekcijas slimniekus. Notika atjaunošanas darbi, remonts, vēlāk slimnīca paplašinājās un tika rekonstruēta. Ēkām tika uzbūvēti otrie stāvi un piebūves. 1950. gadā slimnīcā tika ārstēti 403 slimnieki, pēc 1978. gada slimnieku skaits pārsniedza tūkstoti. Svarīgākās ārstniecības metodes bija insulīnterapija un elektrošoks, kopš 1957. gada sāka lietot neiroleptiskos līdzekļus, tika ierīkota virkne palīgkabinetu. 1974. gadā sāka narkoloģisko slimnieku ārstēšanu.
Slimnīcas rekonstrukcija turpinās astņdesmitajos gados. Tika rekonstruēta Reinholda māja, vienlaicīgi uzceļot piebūvi, izveidotas telpas laboratorijai un zobārstniecības kabinetam, uzcelta noliktava un garāžas. Jaunajai mājai, kurā atrodas tuberkulozes nodaļas, piebūvētas slēgtās verandas. Tiek labiekārtots slimnīcas parks. 1982. gadā slimnīcā strādāja 579 darbinieki, vairums ilggadēji, kas bija nostrādājuši 25 gadus un vairāk, bet aptuveni 10 darbinieki, kas nostrādājuši no 33 – 58 gadus.
Kopš 1997. gada atvērto gultu un strādājošo skaits regulāri ir ticis samazināts, kā rezultātā 2006. gadā ir atvērtas 400 gultas – aprūpē 360 darbinieki – ārsti, māsas, jaunākais personāls un tehniskie darbinieki. Pēdējā desmitgadē, sagaidot slimnīcas simtgadi, jāatzīmē, ka 2002.gadā slimnīca kļūst par sertificētu ārstniecības iestādi uz 5 gadiem. Šajā periodā ārstniecībā svarīgu nozīmi iegūst sociālā rehabilitācija. Speciāla komisija izstrādā projektus, to realizēšanai piesaistot Eiropas Savienības fonda līdzekļus un valsts dotācijas. Slimnīcā uzsākti trīs vērienīgi projekti, kuru īstenošana atvieglos daudzu pacientu sadzīves aspektus un palīdzēs atgriezties sabiedrībā. Šajā laikā tiek pārbūvētas ¼ , 3/9, 6/7, 8. un 10. nodaļas telpas – lielo palātu vietā izbūvē mazākas, vairāk individuālas, šobrīd tās ir 2 un 3 vietīgas palātas.
Rekonstruēts ūdens tornis – skurstenis, kas ir UNESCO uzskaitē kā vēsturiskais piemineklis. Turpinās slimnīcas parka labiekārtošana, no 2003.gada.
